Cik rūpīga attieksme pret dabu atspoguļojas mūsu vispārējā attīstībā

Tas, ka patērētāju attieksme pret dabu ir nepieņemama, jau sen ir apstiprinājusi daudzi reliģijas un sabiedrības pārstāvji. Šodien un zinātniskā pasaule arī sāk apgalvot, ka kopā ar degenespēju, cilvēki nepārprotami izdziest. Tas izpaužas ne tikai garīgajā, bet arī cilvēka fiziskajā vājināšanā. Laime un pati personība krīt no sevis, jo tiek traucēta garīgā līdzsvars.

Pilsētas dzīvesveids būtiski ietekmē bērnu attīstību. Ikviens atzīst, ka rūpīga dabas attieksme ir jāaudzina jau no agras bērnības. Tomēr mūsu bērni izpēta augu un dzīvnieku pasauli no attēliem grāmatās, filmas un televīzijas programmās. Maz ticams, ka šāds sagatavošanās darbam dzīvei var iemācīt viņiem par dzīvnieku pasaules ieradumiem un sniegt meža dzīves izpratni, iemācīt zīmes, kas bija pirms sezonu maiņas.

Neskatoties uz to, ka Japānā urbanizācija ir sasniegusi ievērojamus augstumus, tā neitralizē tās negatīvo ietekmi uz bērniem, attīstot viņu cieņu pret dabu. Šim nolūkam dažādu priekšmetu apguves programma ietver obligātos pārgājienus un ekskursijas, un visās skolās pastāvīgi notiek "apbrīnojamā daba".

Tā rezultātā japāņu studenti, pat radikālas urbanizācijas apstākļos, saglabāja spēju saskatīt līdz pat divsimt krāsu toņos. Mūsu labi attīstītajiem bērniem šī iespēja ir desmit reizes mazāka, jo viņi varēja atšķirt tikai divdesmit tādos pašos apstākļos. Neapšaubāmi tas norāda uz vides trūkumu, kurā tie atrodas, par pasaules uztveres nabadzību un viņu vienaldzīgo attieksmi pret dabu.

Kāda ir atšķirība starp dabu un dabu? Mīlestība nozīmē apbrīnu. Japānas skolotāji ne tikai veido zināmas zināšanas un rūpīgu attieksmi pret dabu, bet arī veido estētisku pasaules uztveri, tādas īpašības, kas ir ļoti svarīgi veiksmīgai dzīvei.

Ja mēs salīdzinām mūsu dabas resursus ar bagātāko floru un faunu un japāņiem, tad ir grūti pat iedomāties, kādas ir mūsu skolēnu spējas, ja viņi tiktu iemācījušies? Visas mūsu emocijas attīstās izziņas procesā. Tajā pašā laikā tikai pieaugušajiem cilvēkiem, kas veic noteiktas darbības, ir izšķiroša nozīme bērnu noteiktas izjūtas parādīšanā un noteikšanā, kas spēj attīstīt ne tikai rūpīgu attieksmi pret dabu, bet arī virkni noteiktu raksturu īpašību.

Piemēram, estētika ir cilvēku emocionālās attiecības ar visu, ko var apbrīnot ne tikai dabā, bet arī mākslā un kopumā dzīvē. Protams, skolotājs, kura izjūta par vidi ir izgājusi dabas vēstures mācībā, savos skolēnos nevar attīstīt labāku pasaules uztveri, nekā viņš pats jūtas.

Tāpēc noslēgumā es vēlos iedrošināt vecākus uzņemties atbildību par saviem bērniem un, izslēdzot nebeidzamu iekšējo satricinājumu un spoku bažas par materiālajām lietām, vismaz reizi nedēļā sākt mācīt saviem bērniem iemīlējamas dabas mācības. Ņemiet laiku un iespēju vērsties pie dzīves avotiem, lai visi kopā iemācītos apbrīnot brīnišķīgo pasauli, kurā mēs vēl dzīvojam.