Civilprocesa likums

Civilprocesuālo tiesību sistēma nodrošina īpašuma attiecību regulēšanu starp dažādām personām. Visiem, kas ir mijiedarbības dalībnieki, tiem vajadzētu piederēt īpašumam noteiktā apmērā. Civilprocesuālo tiesību jēdziens paredz likuma izpratnē izmantot īpašumu pēc saviem ieskatiem. Tajā pašā laikā valsts var piedalīties partiju attīstošajās attiecībās kā līdzvērtīgā dalībniece.

Civilprocesa likumi ir iekļauti Civilkodeksā. Viņa rakstos ir norādītas privātās regulējošās mijiedarbības īpatnības. Civilprocesa likumi nosaka šīs īpašības saskaņā ar šādām pazīmēm:

1. Valsts varas neiejaukšanās (vai minimāla iejaukšanās) attiecībās, kas rodas attiecīgās nozares kontekstā. Saskaņā ar minimālo iejaukšanos izprot nācijas, vides un tā interešu aizsardzību.

2. Pušu iniciatīvas un nostājas, kas iegūst un realizē savas tiesības viņu interesēs, pēc viņu gribas.

3. Neatkarīga atbildība.

4. Tiesisko tiesību aizsardzība. Tas garantē attiecīgo attiecību pušu vienlīdzību un neatkarību.

Civiltiesības reglamentē sociālās attiecības. Tādēļ tie ir attiecīgās nozares priekšmets.

Priekšmets, kas regulē civilprocesuālās tiesības, ietver īpašuma attiecības. Viņi rodas un pastāv vienmēr vai nu tāpēc, ka konkrēta persona ir atklājusi īpašumu, vai saistībā ar īpašuma nodošanu no viena dalībnieka citam. Pirmajā gadījumā viņi runā par īpašuma attiecībām, bet otrajā gadījumā viņi runā par obligātajām attiecībām.

Tāpēc reālā mijiedarbība ir saistīta ar īpašumu, par kuru nav noslēgts līgums vai līgums, īpašumā vai īpašumā.

Obligātās attiecības ir saistītas ar īpašuma īpašuma nodošanu no vienas personas uz otru. Tādējādi tiek realizēta civiltiesisko objektu apmaiņa.

Pastāv arī personiskas attiecības ar īpašumu. Tie ir saistīti ar materiālajām precēm, kas tiek uzskatītas par neatdalāmām no personas.

Civillikuma priekšmetam būtu jāietver arī attiecības, kas ir tieši saistītas ar īpašumu. Ieslēdzot šādu mijiedarbību, subjektam var rasties sekas, kas saistītas ar materiālo labumu.

Noteikumu priekšmets ir vienīgi personiskās attiecības, kuras veidojas attiecībā uz cieņas un godības aizsardzību, personas privātumu un citām lietām.

Ja rodas strīdi, likums paredz civilprocesa veidošanu. Pretendenti, trešās personas un citas ieinteresētās personas piedalās lietās, kas saistītas ar juridiskas nozīmes faktu konstatēšanu un saistītas ar pilsoņu un organizāciju maksātnespēju (bankrotu) . Procesos, kas saistīti ar prasībām valsts un valsts interešu aizsardzībai, kā dalībnieki darbojas valsts institūcijas, prokurors, institūcijas un organizācijas, kas pārstāv vietējās pašvaldības un citas pašpārvaldes institūcijas.

Visas procesa puses var iepazīties ar materiāliem, izrakstiem, veikt izņemšanu no apgrozības, piedalīties pierādījumu izmeklēšanā, sniegt papildu informāciju, iesniegt lūgumrakstus, uzdot jautājumus, iebilst pret lūgumrakstu. Dalībniekiem ir arī tiesības sniegt paskaidrojumus tiesai, iesniegt savus argumentus, pārsūdzēt aktus un izmantot savas citas Civilprocesa kodeksā paredzētās tiesības.