NATO bloka. NATO locekļi. NATO ieroči

NATO ir viena no ietekmīgākajām militāri politiskajām asociācijām pasaulē. Ir vairāk nekā 60 gadi. Sākotnēji alianse tika izveidota kā struktūra, kas bija paredzēta, lai iebilstu pret PSRS politiku un kapitāldaļas Vācijas militāro centienu iespējamo atdzimšanu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma NATO pakāpē piepildījās lielākā daļa bijušās sociālistiskās nometnes Austrumeiropas valstu. Vairāki analītiķi runā par Gruzijas un Ukrainas perspektīvām pievienoties blokam (kaut arī tālākā nākotnē). Interesanti, ka mēģinājumi iestāties NATO (vai deklarēt kopīgu militāri politisko sadarbību globāla rakstura jautājumos) bija gan PSRS, gan mūsdienu Krievija. Tagad NATO ir 28 valstis.

Vadošā loma militārajā plānā šajā organizācijā ir Amerikas Savienotajām Valstīm. Bloks pārrauga programmu Partnerattiecības mieram kopā ar Krievijas Federāciju, organizē Krievijas un NATO padomes darbu. To veido divas galvenās struktūras - Starptautiskais sekretariāts un Militārā komiteja. Ir milzīgs militārs resurss (reaģēšanas spēki). NATO galvenā mītne atrodas Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Aliansei ir divas oficiālās valodas - franču un angļu. Organizāciju vada ģenerālsekretārs. NATO budžets ir sadalīts trīs veidos - civilajā, militārajā (finansiāli ietilpīgākā) un drošības programmas finansējuma ziņā. Alianses militārie spēki piedalījās bruņotos konfliktos Bosnijā un Hercegovinā (1992-1995), Dienvidslāvijā (1999), Lībijā (2011). NATO vada starptautisko militāro kontingentu, lai nodrošinātu drošību Kosovā, ir iesaistīta militāro un politisko problēmu risināšanā Āzijā, Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Izseko mijiedarbību starp militārajām struktūrām Vidusjūras reģionā, nosakot organizācijas, kas iesaistītas masu iznīcināšanas ieroču piegādē. Alianse aktīvi piedalās starptautiskos dialogos ar Krieviju, Ķīnu, Indiju un citām lielām valstīm. Pēc dažu pētnieku domām, spriedze starp NATO un Krieviju kā PSRS pēcteci nekad nav pazudusi, un šobrīd tā turpina pieaugt.

NATO izveide

NATO bloku 1949. gadā izveidoja divpadsmit valstis. Ģeogrāfiski, izveidotās organizācijas vadošās valstis, tostarp Amerikas Savienotajām Valstīm, kurām ir visietekmīgākā politiskā un militārā valsts, bija pieeja Atlantijas okeānam, kas ietekmēja jaunās starptautiskās struktūras nosaukumu. NATO (NATO) ir Ziemeļatlantijas līguma organizācija, tas ir, Ziemeļatlantijas līguma organizācija. To bieži sauc par aliansi.

Šī bloka mērķis bija pretoties Padomju Savienības un tās draudzīgo valstu politiskajām vēlmēm Austrumeiropā un citur pasaulē. Saskaņā ar līgumiem starp NATO valstīm savstarpēja militārā aizsardzība tika sniegta komunistiskās pasaules valstu agresijas gadījumā. Tajā pašā laikā šī politiskā savienība veicināja integrācijas tendences valstīs, kas to izveidoja. 1952. gadā Grieķija un Turcija pievienojās NATO, 1956. gadā - FRG, bet 1982. gadā - Spānijai. Pēc PSRS sabrukuma bloks turpināja paplašināt savu ietekmi pasaulē.

NATO pēc PSRS sabrukuma

Kad Padomju Savienība sabruka, šķiet, ka nepieciešamība turpināt Ziemeļatlantijas alianses pastāvēšanu ir pazudusi. Bet tas vispār nenotika. NATO dalībvalstis ne tikai nolēma saglabāt bloku, bet arī sāka paplašināt savu ietekmi. 1991. gadā tika izveidota Eiroatlantijas partnerības padome, kas sāka pārraudzīt darbu ar valstīm, kas nav NATO bloka dalībnieces. Tajā pašā gadā tika noslēgti divpusējie nolīgumi starp Ziemeļatlantijas alianses valstīm, Krieviju un Ukrainu.

1995. gadā tika izveidota programma dialoga veidošanai ar Tuvo Austrumu valstīm (Izraēlu un Jordāniju), Ziemeļāfriku (Ēģipti, Tunisiju) un Vidusjūru. Tai pievienojās arī Mauritānija, Maroka un Alžīrija. 2002. gadā tika izveidota Krievijas un NATO padome, kas ļāva valstīm turpināt veidot dialogu par svarīgākajiem pasaules politikas jautājumiem - terorisma apkarošanu, ieroču izplatīšanas ierobežošanu.

NATO karavīru forma

NATO vienība, kurā tiek apģērbti bloku karavīri, nekad nav bijusi vienota. Militārās maskēšanās pēc nacionālajiem standartiem, viss, kas ir vairāk vai mazāk līdzīgs, ir "khaki" zaļā krāsa un toņi. Dažreiz militārpersoni, veicot īpašas darbības īpašos apstākļos (tuksnesī vai stepē), valkā papildu apģērba veidus (tā saucamos maskēšanās apģērbos). Dažās valstīs NATO veidlapā ir dažādi zīmējumi un modeļi, kas ļauj panākt labākus karavīru maskēšanās.

Piemēram, ASV ir populārākā maskēšanās krāsa piecos galvenajos standartos. Pirmkārt, tā ir meža zeme - apģērbs ar četriem zaļajiem toņiem. Otrkārt, tas ir tuksnesis 3 krāsa - vienota militāro darbību tuksnesī, kas satur trīs toņos. Treškārt, šī tuksneša 6 krāsu ir vēl viena apģērba versija, lai cīnītos tuksneša apstākļos, šoreiz ar sešiem toņiem. Un ir divas militārās formas ziemas versijas - ziema (gaiša vai piena baltā) un sniega ziema (pilnīgi balts toni). Visa šī krāsu gamma ir atskaites punkts daudzu citu armiju dizaineriem, kuri savus karavīrus ievietoja NATO maskēšanās.

ASV armijas militārās formas attīstība ir interesanta. Kamuflāža kā tāda - izgudrojums ir salīdzinoši nesen. Līdz 70. gadu sākumam amerikāņu karavīri galvenokārt bija tikai zaļās drēbes. Bet operācijas laikā Vjetnamā šāda krāsa izrādījās neatbilstoša prasībām cīnīties džungļos, kā rezultātā karavīri tika pārģērbti maskēties, ļaujot viņiem maskēties pašā rainforestā. 70. gados šāda veida forma kļuva par gandrīz ASV armijas nacionālo standartu. Pakāpeniski tika veiktas maskēšanās izmaiņas - tās pašas piecas nokrāsas.

NATO bruņotie spēki

Kā uzskata daži militāro eksperti, NATO blokam ir ievērojami militāri spēki, kopumā - lielākais pasaulē. Ir Ziemeļatlantijas alianses divu veidu karaspēks - vienota un nacionāla. Pirmā NATO armijas galvenā vienība ir reaģēšanas spēks. Viņi ir gatavi gandrīz tūlītējai dalībai īpašās operācijās vietējo un spontānu militāro konfliktu zonās, arī valstīs, kas nav bloka dalībnieces. NATO arī ir tūlītējas reaģēšanas spēki. Un viņu līdzdalības uzsvars nav uz ieroču praktisko izmantošanu, bet gan par psiholoģisko efektu - pārvietojot uz karaspēka vietu daudzus dažādus ieročus un karavīrus. Aprēķins liecina, ka karojošie spēki, realizējot NATO gaidāmo spēku, mainīs savu taktiku, atbalstot mierīgu izlīgumu.

Vienībā ir spēcīgs gaisa spēks. NATO lidmašīnās ir 22 cīņas gaisa kaujas (aptuveni 500 lidmašīnu vienības). Bloka rīcībā ir arī 80 militārā transporta lidmašīnas. NATO valstīm ir arī efektīva flote. Tā sastāvā ir gaisa kuģu pārvadātāji, zemūdenes (tostarp daudzfunkcionālie atomi), fregates, raķešu laivas un arī jūras aviācija. NATO kaujas kuģi ir vairāk nekā 100 vienību.

Lielākā NATO militārā struktūra ir galvenie aizsardzības spēki. To iesaistīšana ir iespējama tikai liela mēroga militāro operāciju gadījumā Atlantijas okeāna reģionā. Miera laikā viņi daļēji piedalās kaujas operācijās. Kā daļa no NATO galvenajiem aizsardzības spēkiem - vairāk nekā 4000 lidmašīnu un 500 kuģu ar neparasti.

Kā NATO paplašinājās

Tātad pēc PSRS sabrukuma NATO bloku turpināja eksistēt, turklāt tā aktivizēja savu ietekmi pasaulē. 1999. gadā Ziemeļatlantijas aliansei pievienojās valstis, kas nesen ienāca Padomju Savienības ietekmes sfērā - Ungārijā, Polijā un Čehijā. Piecus gadus vēlāk citas bijušās sociālistiskās valstis: Bulgārija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, kā arī Baltijas valstis. 2009.gadā parādījās jauni NATO dalībnieki - Albānija ar Horvātiju. Politiskās krīzes un Ukrainas kaujas apstākļos, kā uzskata daži eksperti, NATO neradīs nekādas vēlmes tālāk attīstīties. Konkrēti, sarunās starp bloka vadību un Ukrainas pārstāvjiem jautājums par valsts iestāšanos NATO, pēc analītiķu domām, nav tieši radīts.

Tajā pašā laikā, pēc dažu ekspertu domām, daudzas valstis pauž vēlmi pievienoties šai grupai. Tas galvenokārt ir Balkānu valstis - Melnkalne, Maķedonija, kā arī Bosnija un Hercegovina. Runājot par to, kuras NATO valstis cenšas panākt visu spēku, ir jāmin Gruzija. Taisnība, pēc dažu analītiķu domām, konflikti Abhāzijā un Dienvidosetijā ir faktori, kas samazina valsts pievilcību blokam. Starp ekspertiem ir viedoklis, ka turpmāka NATO paplašināšana ir atkarīga no Krievijas pozīcijas. Piemēram, 2008. gada Bukarestē notikušajā sammitā bloks ļāva pievienoties dažām bijušās PSRS valstīm, taču nebija precizēts konkrēts grafiks, jo Vladimirs Putina viedoklis bija tāds, ka NATO parādīšanās netālu no Krievijas robežām ir tiešs drauds. Šī Krievijas Federācijas nostāja joprojām ir aktuāla šodien. Tomēr daži Rietumu analītiķi uzskata Krievijas bailes par maksātnespējīgu.

Ziemeļatlantijas alianses militārie vingrinājumi

Tā kā NATO ir militārā organizācija, tā parasti izmanto liela mēroga armijas vingrinājumus. Viņus apmeklē dažādi karaspēku veidi. 2013. gada beigās Austrumeiropā daudzi militārie analītiķi uzskatīja , ka lielākais NATO uzdevums ir Steadfast Jazz. Polijas un Baltijas valstu - Lietuvas, Igaunijas un Latvijas - akceptēja tos. NATO piedalījās vairāk nekā sešus tūkstošus militāro personālu no dažādām valstīm, piesaistīja trīs simti kaujas transportlīdzekļu, vairāk nekā 50 aviācijas vienību un 13 karakuģus. Parastais ienaidnieks bloka bija izdomāts stāvoklis Botnia, kas izdarīja agresiju pret Igauniju.

Izgudroja militārie analītiķi, valsts piedzīvoja sociālo, politisko un ekonomisko krīzi, kas sabojāja attiecības ar ārvalstu partneriem. Tā rezultātā pretrunas izraisīja karu, kas sākās ar Botnia iebrukumu Igaunijā. Pamatojoties uz kolektīvās aizsardzības līgumiem, NATO militāro un politisko bloku nolēma nekavējoties pārvietot spēkus, lai aizsargātu mazo Baltijas valsti.

Daži no mācības posmiem bija vērojami Krievijas bruņoto spēku pārstāvjiem (savukārt dažus mēnešus pirms NATO militārie novērotāji novēroja Krievijas Federācijas un Baltkrievijas kopīgos manevrus). Ziemeļatlantijas bloka vadība runāja par kopīgu militāro darbību ar Krieviju iespējām. Eksperti atzīmēja, ka NATO un Krievijas Federācijas savstarpējā atvērtība militārās mācībās veicina uzticēšanos.

NATO un ASV, vadošā bloka militārā vara, plānotie pasākumi 2015. gadā Dienvideiropas valstīs. Tiek lēsts, ka tajā piedalīsies aptuveni 40 tūkstoši karavīru.

Ziemeļatlantijas alianses ieroči

Krievijas militārie eksperti izsauc vairākus blokus militārā aprīkojuma paraugus, kuriem pasaulē nav analogu vai ļoti maz. Tas ir NATO ierocis, kas runā par Ziemeļatlantijas alianses armijas augsto kaujas spēju. Kā uzskata militārie analītiķi, Krievija ir īpaši jāuztraucas par piecu veidu ieročiem. Pirmkārt, tā ir Lielbritānijas ražotāja Challenger 2 tvertne. Tas ir bruņots ar 120 mm lielu lielgabalu un ir aprīkots ar spēcīgu bruņu. Tvertne spēj pārvietoties labā ātrumā - apmēram 25 jūdzes stundā. Otrkārt, tā ir zemūdene, ko vācu aizsardzības uzņēmumi apkopojuši tā sauktajā "Project-212". To raksturo zems troksnis, pienācīgs ātrums (20 mezgli), lieliski ieroči (torpēzes WASS 184, DM2A4), kā arī raķešu sistēma. Treškārt, NATO armijai ir cīnīties pret lidaparātu Eurofighter Typhoon. Pēc to īpašībām tie ir tuvu tā saukto piektās paaudzes cīnītājiem - amerikāņiem F-22 un krievu T-50. Mašīna ir aprīkota ar 27-milimetru lielgabalu un daudziem gaisa vai gaisa un gaisa-zemes-raķetes veidiem. Daži eksperti uzskata, ka tikai jaunākie Krievijas lidmašīnu modeļi, piemēram, Su-35, var konkurēt ar Typhoon ar vienādiem noteikumiem. Vēl viens ievērojams NATO ieroču veids ir "Eurocopter Tiger" helikopters, ko kopīgi ražo Francija un Vācija. Tās īpašības ir tuvu leģendārajam amerikāņu AH-64 "Apache", bet mazāks izmērs un svars, kas var dot automašīnai priekšrocības kaujas gaitā. Helikopters ir bruņots ar daudzām raķetēm (gaisa-pret-gaisa, prettransportlīdzekļu). Vēl viens NATO ieroču piemērs ir Spike raķete, kuru ražo Izraēlas aizsardzības uzņēmumi, un pēc analītiķu domām Krievijas militārie spēki pievērš uzmanību. Spike ir efektīvs cīņas pret ieročiem līdzeklis. Tā īpatnība ir kaujas daļas aprīkošana ar divām pakāpēm: pirmā pārtrauc tvertnes bruņas ārējo slāni, otro - iekšējo.

Ziemeļatlantijas alianses militārās bāzes

Vismaz viena NATO militārā bāze atrodas katras Ziemeļatlantijas alianses valsts teritorijā. Apsveriet Ungāriju kā bijušās sociālistiskās nometnes valsts piemēru. Pirmā NATO bāze šeit parādījās 1998. gadā. Dienvidslāvijas operācijas laikā ASV valdība izmantoja Ungārijas lidostu "Tasar" - no šejienes lidoja galvenokārt Drones un F-18. Tajā pašā gaisa spēku bāzē 2003. gadā tika apmācīti Irākas opozīcijas grupu militārie speciālisti (īsi pirms ASV armijas sāka militāras operācijas šajā Tuvo Austrumu valstī). Runājot par amerikāņu sabiedrotajiem rietumu valstīs par militāro bāzu izvietošanu savā teritorijā, ir vērts pieminēt Itāliju. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām šī valsts sāka izvietot lielus ASV jūras spēku kontingentus.

Tagad Pentagons pārvalda ostas Neapolē, kā arī lidostas Vicenza, Piacenza, Trapani, Istrana un daudzas citas Itālijas pilsētas. Visizplatītākā NATO bāze Itālijā ir Aviano. Tas tika uzcelts 50. gados, taču daudzi militārie speciālisti to joprojām uzskata par labākajiem šajā reģionā. Uz tā, neņemot vērā lidmašīnas pacelšanās un nolaišanās infrastruktūru, ir arī angāri, kuros aviācijas iekārtas var uzņemt bombardēšanas gadījumā. Ir navigācijas aprīkojums, kad, izmantojot kādu no apkarošanas lidmašīnām, var veikt nakts laikā un praktiski jebkurā laikā. Jaunās NATO bāzes Eiropā ir Bezmer, Grafs Ignatjevs un Novo Selo Bulgārijā. Kā aprēķināja šīs Balkānu valsts valdība, NATO karaspēka izvietošana stiprinās valsts drošību, kā arī pozitīvi ietekmēs bruņoto spēku apmācību.

Krievija un NATO

Krievija un NATO, neraugoties uz ilgu vēsturi politiskās konfrontācijas 20.gadsimta mēģinājumi veikt konstruktīvu sadarbību starptautiskajā arēnā. Kā minēts iepriekš, 1991. gadā, viņš parakstīja vairākus dokumentus par kopīgi risināt dažus no jautājumiem pasaules politikā. Tā pievienojās NATO uzsāka programmu "Partnerattiecības mieram" 1994. gadā, Krievijas Federācija. 1997. gadā Krievija un NATO parakstīja aktu par sadarbību un drošību, tika izveidota Apvienotā pastāvīgā padome, kurš drīz vien kļuva par galveno resursu no meklēšanas konsensa apspriedes starp Krievijas Federāciju un bloku laikā. Notikumi Kosovā, saskaņā ar analītiķiem, spēcīgi iedragāta savstarpēja uzticēšanās Krieviju un aliansi. Bet, neskatoties uz to, sadarbība turpinājās. Jo īpaši, Padomes darbs ietver regulāras diplomātiskās tikšanās vēstniekiem un pārstāvjiem no armijas. Galvenās sadarbības jomas ietvaros Padomei - cīņā pret terorismu, kontrolē masu iznīcināšanas ieroču, pretraķešu aizsardzību, kā arī sadarbību ārkārtas situācijās. Viens no galvenajiem punktiem sadarbība - likvidēt nelegālo narkotiku tirdzniecību Centrālajā Āzijā. Attiecības bloks un Krievija sabojājis pēc kara Gruzijā 2008. gada augustā, kā rezultātā dialogā ietvaros ar "Krievijas-NATO" Padome ir apturēta. Bet 2009. gada vasarā, pateicoties centieniem ārlietu ministru Padome atsāka savu darbu vairākās galvenajās jomās.

Perspektīvas Ziemeļatlantijas aliansē

Daži eksperti uzskata, ka joprojām pastāv NATO un perspektīvas paplašinot ietekmi vienības atkarīgs no stāvokļa dalībnieka valstu ekonomiku. Fakts, ka militārā partnerības ietvaros organizācijas nozīmē noteiktu procentuālo daļu no valsts budžetiem sabiedroto aizsardzības jomā. Bet tagad situācija ir fiskālās politikas daudzu attīstīto valstu ir tālu no ideāla. Valdības vairāku NATO dalībvalstu, kā analītiķi uzskata, nav finanšu resursus liela mēroga investīcijas bruņotajos spēkos. Turklāt ilustratīvs piemērs ASV - tas ir aprēķināts, ka militāra iejaukšanās pēdējo gadu nesušas ASV ekonomikai zaudējumus un pusi triljonu dolāru. Acīmredzot, neviens no sabiedroto nevēlējās ciest sekas šāda militārā spēka lietošanu, kas pasaules arēnā. 2010.-2013.g. budžeta piešķīrumus vairumā Eiropas valstu NATO aizsardzības nepārsniedza 2% no IKP (vairāk nekā - tikai Lielbritānijā, Grieķijā un Igaunijā). Lai gan 90. gados ir diezgan dabiski pieņemt, ka likmi 3-4%.

Pastāv versija, ka ES valstis tiecas veikt neatkarīgu no ASV militārās politiku. Īpaši aktīvi šajā jomā liecina, Vācija. Bet tas atkal balstās uz finanšu komponents: izveidošana bruņoto spēku Eiropā, kuru varētu salīdzināt ar ASV, varētu izmaksāt simtiem miljardu dolāru. ES valstis piedzīvo stagnāciju ekonomikā, šādas izmaksas var nebūt spējīgs darīt.