Varšavas līgums

1955. gada Varšavas līgumu parakstīja VDR, Bulgārija, Albānija, Ungārija, PSRS, Rumānija, Polija, Čehoslovākija par sadarbību, savstarpēju palīdzību un draudzību.

Vajadzību pēc viņa ieslodzījuma radīja draudi mieram, kas radīts Eiropā ar Parīzes nolīgumu lēmumiem. Tie paredzēja Rietumeiropas savienības izveidi, iekļaušanos NATO un Rietumvācijas reimilitarizāciju (ieroču atjaunošanu).

Varšavas pakts bija tikai aizsardzības līdzeklis. Parakstīšanas mērķis bija noteiktu pasākumu pieņemšana, lai nodrošinātu iesaistīto valstu drošību un saglabātu mieru Eiropā.

Varšavas līgums ietver 11 pantus un preambulu. Pamatojoties uz tās noteikumiem un ANO hartu, tās dalībnieki uzņēmās saistības atturēties no draudu vai spēka izmantošanas attiecībās ar citām valstīm. Turklāt tika sniegta savstarpēja palīdzība tām valstīm, kurās šis uzbrukums būtu izdarīts. Varšavas līgums uzlika dalībvalstīm pienākumu sniegt pilnīgu tūlītēju atbalstu, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, tostarp ieročus.

Attiecībā uz valstu kopējām interesēm tika paredzētas arī parakstītāju valstu savstarpējas apspriedes svarīgos starptautiskos jautājumos. Lai veiktu šīs apspriedes, tika izveidota PAC (Politiskā konsultatīvā komiteja).

Varšavas līguma organizācijas izveidošana uzliek par pienākumu parakstītājvalstīm rīkoties sadarbības un draudzības garā. Tādējādi bija paredzēts nodrošināt turpmāku kultūras un ekonomisko attiecību stiprināšanu un attīstību starp iesaistītajām valstīm. Tajā pašā laikā būtisks nosacījums bija neiejaukšanās principa ievērošana citu valstu lietās, savstarpēja cieņa pret suverenitāti un neatkarību.

Līgums ir spēkā divdesmit gadus. Tika automātiski pagarināts desmit gadi valstīm, kuras neiesniegs gadu pirms termiņa beigām, kad beidzas paziņojums Polijas valdībai par denonsēšanu (izbeigšanu). Jebkura valsts varētu parakstīt Varšavas līgumu neatkarīgi no valsts un sociālās sistēmas. Tika pieņemts, ka, izveidojot kopēju drošības sistēmu Eiropā un noslēdzot Eiropas vienošanos, Polijas nolīgums zaudē spēku.

Apvienotā bruņoto spēku pavēlniecība tika izveidota, lai nodrošinātu visefektīvāko aizsardzību pret iespējamu uzbrukumu. Kolektīvai komandai un štābam vajadzētu atvieglot bruņoto spēku mijiedarbību un stiprināt Varšavas līguma dalībnieču aizsardzības spējas. Šajā nolūkā visās valstīs, kas parakstīja nolīgumu, tika veikti kopīgi militārie un komandieru un personāla manevri un mācības.

Tomēr Polijas līgumslēdzēju pušu galvenā nostāja ir vērsta uz mierīgu attiecību veidošanu Eiropā un drošības stiprināšanu.

1960. gada sanāksmē Maskavā tika apstiprināta deklarācija, apstiprinot Padomju Savienības valdības lēmumu vienpusēji atteikties no kodolizmēģinājumiem. Tajā pašā laikā bija jāpanāk visi nosacījumi, lai Rietumvalstu pilnvaras atjaunotu kodolieroču sprādzienus. Tajā pašā laikā PSRS sabiedrotie valstis aicināja radīt labvēlīgus apstākļus, kas sekmētu nolīguma noslēgšanu par jebkuru kodolizmēģinājumu pārtraukšanu.

Vienošanās dalībnieku izvirzītie priekšlikumi un viņu darbības, kas ir Eiropas spēku uzmanības centrā, liecināja par patiesu mieru un vēlmi saglabāt drošību un mieru Eiropā.