Budapeštas 1994. gada memorands

Budapeštas memorands Ukrainai, Lielbritānijai, Krievijai un Amerikas Savienotajām Valstīm, parakstīts 1994. gada 5. decembrī. Dokuments noteica drošības garantijas saistībā ar Ukrainas pievienošanos Kodolieroču neizplatīšanas līgumam. 1996. gadā šī pievienošanās notika.

Pamatnoteikumi

1994. gada Budapeštas memoranda teksts noteica Ukrainas pienākumu savlaicīgi noņemt visus kodolieročus no savas teritorijas. Savukārt Krievijas Federācija, ASV un Lielbritānija apņēmās:

• Ievērojiet Ukrainas suverenitāti, esošās robežas un neatkarību saskaņā ar EDSO Nobeiguma aktu.
• Neizmantojiet ieročus pret Ukrainas politisko neatkarību, teritoriālo integritāti, ja vien pašaizsardzības nolūkos un citos gadījumos saskaņā ar ANO Statūtiem.
• Atturēties no ekonomiskās piespiešanas, kuras mērķis ir pakļaut Ukrainai savas tiesības uz savām interesēm raksturīgo suverenitāti un uz tās rēķina nodrošināt dažas priekšrocības.
• Pieprasīt tūlītēju ANO Drošības padomes rīcību, ja Ukraina kā Kodolieroču neizplatīšanas līguma puse kļūst par draudu vai agresijas upura mērķi, izmantojot kodolieročus.
• Neizmantojiet kodolieročus pret Ukrainu, izņemot gadījumus, kad šī valsts uzbruka valstīm, kurām ir saistošs memorands, to teritorijai un to sabiedrotajiem.
• Konsultāciju veikšana, ja pastāv kādas apstrīdamas situācijas, kas saistītas ar iepriekšminētajām saistībām.

Ķīna un Francija

Laikā, kad tika parakstīts Budapeštas memorands, vēl divas kodolvalstis - Francija un Ķīna - bija pilntiesīgas dalībnieki Līgumā par kodolieroču neizplatīšanu. Tomēr viņi neparakstīja dokumenta tekstu, bet runāja par garantijām, izsludinot attiecīgos paziņojumus. Viņu atšķirība bija tāda, ka nebija nekādas jēgas par obligātu konsultēšanu neskaidru situāciju gadījumā.

Juridiskais statuss

Patlaban strīdi par to, vai dokuments ir pusēm juridiski saistošs, nepazūd. No 2014. gada Budapeštas memorands nav ratificēts. Kā saka Vladimirs Ryabtsevs, Ukrainas Ārlietu ministrijas pirmais sekretārs, kurš 1994.-1995. Gadā strādāja šajā amatā. Un piedalījās dokumenta sagatavošanā, parakstot runu par tā ratifikāciju valstīs, kas ir partijas, nebija. Pēc tam, pēc R. Riabčevas domām, bija izpratne par to, ka Budapeštas memorands, kura teksts ir pieņemts iesaistītajās valstīs, ir obligāts, lai to īstenotu vienmērīgi.

Riabčevs arī pauda viedokli, ka Krievijas Federācija 2003. gadā, kad notika konflikts apmēram Tuza salā, parādīja pretēju nostāju attiecībā uz Ungārijā parakstītā dokumenta nozīmi un pienākumu. Bijušais Ukrainas Ārlietu ministrijas pirmais sekretārs teica, ka 2010. gadā viņš beidzot saprata, ka Budapeštas 1994. gada memorands nav starptautisks juridiski saistošs dokuments, jo diskusijas pārskata konferences ietvaros skaidri parādīja faktu, ka bija nepieciešams izpildīt tikai līgumu, kuru bija ratificējusi valsts . Tomēr Vladimirs Ryabtsev nepiekrīt Memoranda pašreizējai klasifikācijai kā dokumentam, kas apliecina pušu pienākumus, bet uzskata to par starpvalstu vienošanos, kas skaidri nosaka noteikto noteikumu izpildi.

Citu politisko skaitļu skatījums

Ukrainas Drošības padomes bijušais sekretārs Vladimirs Gorbulins un politisko zinātņu doktors Aleksandrs Litviņenko 2009. gada septembrī teica, ka Ukrainai jāsasauc starptautiska konference, kura laikā sagatavotu jaunu līgumu par drošības garantijām, kas aizstātu Budapeštas memorandu. Lai piedalītos konferencē, tika ierosināts iesaistīt valstis, kuras 1994.gadā garantēja Ukrainas drošību, kā arī citus nozīmīgus ģeopolitiskos dalībniekus.

Krimas krīze un atbilstība memorandam

Prezidents Vladimirs Putins 2014. gada 1. martā notikušo notikumu laikā Krimā saņēmis Federācijas padomes atļauju izmantot Ukrainas valsts teritorijā Krievijas bruņotos spēkus, līdz tiek normalizēta sociāli politiskā situācija šajā valstī. Pēc Putina vārdiem, šādi pasākumi bija saistīti ar ārkārtas situāciju Ukrainā, kas apdraud mūsu tautiešu dzīvi, kā arī to, ka saskaņā ar starptautisko līgumu Ukrainas valsts teritorijā tiek izvietoti RF bruņoto spēku militārā kontingenta darbinieki. Oficiāli neviens nav paziņojis par karaspēka ienākšanu, taču bija daudz cilvēku, kas aizturēja Ukrainas bruņoto spēku nezināmās militārās telpas. Pēc Ukrainas varas iestāžu domām, tie bija krievu karavīri.

Putina paziņojumi

Krievijas prezidents sākotnēji noliedza, ka mūsu karavīri piedalījās Krimas krīzē. Tomēr pēc Krimas ieiešanas Krievijas Federācijā Putins apstiprināja, ka referenduma laikā Krievijas karavīri atbalstīja pussalas pašaizsardzības spēkus. Pēc prezidenta uzskatiem šādas darbības ir veiktas, lai nodrošinātu nosacījumus brīvprātīgai krievu gribas izpausmei un mierīgas situācijas saglabāšanai Krimā . Vēlāk Vladimirs Putins sacīja, ka Krievija nekad nav slēpusi to, ka izmanto savus karaspēkus, lai bloķētu ukraiņu armijas vienības.

Budapeštas memorands ar Krievijas iestāžu acīm

Mūsu valsts oficiāli noraida visas apsūdzības par 1994. gada nolīgumu pārkāpšanu un kopumā to piemērošanu situācijai Krimā. Krievijas prezidents 2014. gada 4. martā izteica viedokli, ka, kopš Ukrainas revolūcijas notika, var uzskatīt, ka tās teritorijā ir izveidota jauna valsts, un Krievija par to nav parakstījusi nevienu saistošu dokumentu.

Ārlietu ministrija 1. aprīlī izdeva paziņojumu, ka Krievijas Federācija nekad nav garantējusi, ka tā piespiedīs daļu no Ukrainas pret vietējo iedzīvotāju gribu palikt tās sastāvā, un Budapeštas 1994. gada memorandu par apstākļiem, kas izriet no sociāli ekonomiskiem un vietējiem politiskajiem faktoriem, nepiemēro . Šādiem faktoriem Krievijas Ārlietu ministrija atsaucās uz notikumiem, kas notika Krimā.

Krievijas Federācijas nostāja pēc būtības ir šāda: Budapeštas memorandam tās koncepcijā ir tikai pienākums neapdraudēt kodolieroču izmantošanu un nevis to izmantot pret kodolvalstīm, kas ir Ukraina. Šo apņemšanos Krievija pilnībā īsteno, un tā nekādā veidā netiek pārkāpta.

Ukrainas iestāžu nostāja

Ukrainas puse uzskata, ka Krievijas Federācijas rīcība Krimā, tostarp pussalas ieiešana Krievijā, pārkāpj 1994. gada Budapeštas memorandu. 2014. gada 21. martā Augstākā Rada pieņēma Deklarāciju par cīņu par Ukrainas atbrīvošanu un tajā norādīja, ka Krievijas Federācija ne tikai pārkāpa suverēnas Ukrainas valsts spēkā esošos tiesību aktus, bet arī ignorēja starptautisko tiesību normas, kas ir iekļautas ANO Statūtos.

2014. gada 27. martā Ukrainas ārlietu ministra vietnieks Andrejs Deshitsa ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmē teica, ka Ukrainas neatņemamu daļu pēc divu nedēļu militārās okupācijas piespiedu kārtā pievienojusi valsts, kas iepriekš bija apņēmusies garantēt Ukrainas suverenitāti, neatkarību un integritāti saskaņā ar Budapeštas memorands. Dyshchitsa lūdza ANO Ģenerālo asambleju atbalstīt rezolūciju par Ukrainas teritoriālo integritāti, kurā tiks paziņots Krimā notika referendums, kam nav juridiska spēka.

Noslēgumā

2014. gada 5. decembrī Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Yatsenjuk, kas šodien pulcēja Budapeštas memoranda divdesmito gadskārtu, vēlreiz aicināja puses vienoties veikt kopīgu izlēmīgu rīcību, lai piespiestu Krieviju pildīt savas saistības. Savukārt RF ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sacīja, ka memorands neuzliek pienākumu atzīt Ukrainas valsts apvērsumu. Un 2014. gada 6. decembrī Krimas iniciatīvas grupas locekļi paziņoja, ka Ukraina ir pārkāpusi Budapeštas memoranda noteikumus, jo tās parakstīšanas laikā šīs valsts suverenitāte neattiecās uz Krimas Republiku, un kopumā pussala daudzus gadus tika nelegāli iekļauta Ukrainas valstī.

Acīmredzot strīdi par statusu dokumentam, kas parakstīts 1994. gada 5. decembrī, nepārstāj līdz šai dienai. Mēs varam sekot līdzi notikumu attīstībai.