Krievijas vēsture: "Deulīna pārcēlums"

1618. gada 1. decembrī (11), pēc nesekmīga poļu mēģinājuma izturēt Maskavu, Deulino ciemā tika noslēgta vienošanās starp Krieviju un Polijas un Lietuvas Sadraudzību. Ar šo miera līgumu tika noteikts neskaidrs 14,5 gadu periods. Nolīgums vēsturē bija "Deulīna pārcēlums".

Kara sākas

Oficiāli Krievijas un Polijas kara sākums tiek uzskatīts par gadu 1609. Pirmie militārās sabiedrības gadi bija ārkārtīgi veiksmīgi Polijas un Lietuvas karaspēks. Laikā no 1609. līdz 1612. gadam viņi uzvarēja un nostiprināja savu varu pār nozīmīgu Krievijas rietumu daļas teritoriju. Šī teritorija bija arī lielākā cietokšņa Smoļenska tajā laikā. Krievijas situācija šajos gados bija ārkārtīgi nestabila. Pēc Vasīļa Šuiskī nolaupīšanas uz valdību nāca pagaidu valdība, kurā bija autoritatīvi bojāņu ģimeņu pārstāvji. Viņu vārdā 1610. gada augustā tika parakstīts līgums par Polijas karalis Vladislava Vaza celtniecību Krievijas tronī un par Polijas garnizona ieviešanu Maskavas teritorijā. Tomēr šie plāni nebija izlēmīgi. Maskavā 1611.-1612. Gadā tiek veidota milicija, kas darbojas ar pretrunīgi poļu viedokļiem. Šiem spēkiem pirmām kārtām izdodas pamest Polijas un Lietuvas karaspēku Maskavas apgabala teritorijai, vēlāk 1613.-1613. Gadā un no vairākām lielām Krievijas pilsētām.

Otrais mēģinājums

1616. gadā Vladislavs Vaza vienojas ar lietuviešu hetmanu Janu Khodkeviču un atkal cenšas okupēt krievu troni. Jāatzīmē, ka tajā laikā viņš piederēja karalim Mihailam Fedorovičam Romanovam. Vienotās armijas karavīriem bija paveicies: viņiem izdevās atbrīvot Smoļensku, ko apcietināja Krievijas karaspēks, un virzīties dziļi zemē līdz Mozhaiskam. Pēc tam, kad 1618. gadā saņēma armijas no Ukrainas kazokiem pie Hetmana Pjotra Sagaidahna kunga, Rehas Politānijas armija nonāca Maskavā. Pēc neveiksmīgā Krievijas galvas viltināšanas Polijas un Lietuvas armija atkāpjas pie Trinity-Sergius klostera. Pjotrs Sagaidajiņš ar saviem ļaudīm dodas uz Kalugas reģionu. Šajos apstākļos Krievija, kas tikko pārdzīvoja nemierīgos laikos un karu divās frontēs, bija spiesta parakstīt miera līgumu par acīmredzami nelabvēlīgiem noteikumiem.

Pirmā līguma stadija

Sarunu sākuma vieta ir Presnija upe. Tās notika 1618. gada 21. oktobrī (31). Pirmajā sanāksmē nebija nekādu īpašu rezultātu. Puses izvirzīja viena otrai maksimālās prasības. Tādējādi Vladislava Vāza pārstāvji uzstāja, ka viņš atzīst viņu par vienīgo likumīgo Krievijas karali un pieprasīja nodošanu Pleskavas, Novgorodas un Tveras vadībā. Savukārt krievi uzstāja uz visu teritoriju tūlītēju atgriešanos un ienaidnieka karaspēka izvešanu no Krievijas teritorijas. Otrā sanāksme, kas notika 1618. gada 23. oktobrī (2. novembrī), bija veiksmīgāka. Krievijas puse pieprasīja divdesmit gadu pārcēlumu, vienojoties par atdoto Roslavlu un Smoļensku. Polijas puse atteicās Vladislava Vazija apgalvojumiem uz krievu tronu, bet tajā pašā laikā pieprasīja atdot Pleskavas zemi. Polijas un Lietuvas Sadraudzības pārstāvji uzstāja arī uz visu iepriekš iekaroto Lietuvas reģionu atgriešanos un kara laikā radušos izdevumu pilnīgu atlīdzināšanu.

Otrais posms

Pēc Polijas un Lietuvas armijas nodošanas Trinity-Sergius klostera apgabalam sarunas turpinājās. Tajā pašā laikā laiks spēlēja pret abiem militārā konflikta dalībniekiem. Polijas un Lietuvas armija piedzīvoja milzīgas grūtības ar pārtikas piegādi, pārmērīgie saaukstēšanās izraisīja aizvien vairāk nepatikšanas. Pastāvīgi pārtraukumi ar finansējumu veicināja algotņu vispārējo neapmierinātību, starp kurām jau bija domātas atstāt armijas atrašanās vietu. Šajā situācijā poļu-lietuviešu karavīru, it īpaši kazaku, izlikšana un izlaupīšana bija atšķirīga. Ilgstošais karš ļoti negatīvi ietekmēja Maskavas iedzīvotāju noskaņas, no kurām daži bija Polijas karalis. Cilvēki ir noguruši no nepatikšanām un kariem. Sarunu rezultātā tika panākta vienošanās par pamiera punktiem. Domstarpības radās pilsētu sarakstā, kas tika nodotas Sadraudzības valsts kontrolē. Arī puses nevarēja panākt vienošanos par pamiera noteikumu un Mihaila Romanova un Vladislava Vaza pilnvaru pilnvarām. 20.novembrī (30.) 1618. gadā klostera sienās ieradās Krievijas vēstniecības pārstāvji. Triju dienu sarunu rezultāts bija "Deulina pārmijas" parakstīšana. Krievijas pusei, Polijas un Lietuvas valdības spiedienam, bija jāatsakās no vairākām prasībām un jāuzņemas koncesijas.

Vispārējie nosacījumi

"Deulina pārmācība" ar Polijas un Lietuvas sadraudzību tika izveidota uz 14 gadiem un 6 mēnešiem, proti, no 1619. gada 25. decembra līdz 1633. gada 25. jūnijam. Sadraudzības valsts rīcībā pārcēlās: Smoļenska, Roslavla, Dorogobuzh, Belaya, Serpysk, Novgorod-Seversky, Trubchevsk, Chernigov, Monastyrsky, ieskaitot apkārtējās zemes. Krievija atgriezās pie šādām pilsētām: Vjazma, Kozelska, Meshchovsk, Mosalsk apmaiņā pret tādām pilsētām kā Starodub, Pochep, Nevel, Krasnoe, Sebezh, Popova Gora, ieskaitot apkārtējās zemes. "Deulina pārmācība" ar Poliju nodrošināja līdz minētajām pilsētām ar apdzīvotām vietām līdz 1619. gada 15. februārim (25). Kopā ar pilsētām un zemēm, iedzīvotāji un tur esošie īpašumi tika nodoti. Līdz tam pašam datumam (1619. gada februāris, 15. februāris (25)) visas Polijas-Lietuvas un Ukrainas karaspēks bija pamest Krievijas teritoriju. Arī "Deulīna pārcēlums" paredzēja kara ieslodzīto apmaiņu. Viņš tika iecelts 15. februāris (25), 1619. gada 15. februāris. "Deulunu pārkāve" paredzēja atgriešanos Krievijā tikai tirgotājiem, pagāniem un garīdzniekiem. Saskaņā ar pārtraucības līgumu Krievijas ķēniņš vairs nesaņēma Livonijas, Smoļenskas un Černigova valdnieku virsrakstus. Svētā Nikolaja ikona, ko Polijas un Lietuvas karavīri uzņēma Mozaišķā, tika nodota Krievijai. SaskaĦā ar līguma noteikumiem zemes mērniecība tika plānota 1619. gada vasarā. "Deulunu pārcēlums" piešķīra tiesības brīvi pārvietoties to valstu teritorijā, kuras to parakstīja Krievijas un Polijas-Lietuvas tirgotājiem. Izņēmumi bija Krakovas, Vilno un Maskavas pilsētas. Vladislavs Vaza aizstāvēja Polijas-Lietuvas valsts oficiālajos dokumentos tiesības tikt sauktam par krievu ķēniņu.

Vēsturiskā nozīme

1618. gada Deulīņa pārtests ir lielākais Sadraudzības militārais un politiskais panākums konfrontācijā ar Krieviju. Polijas un Lietuvas valsts robežas virzīja uz austrumiem. Laikā no 1616. līdz 1622. gadam Polijas un Lietuvas sadraudzības teritorija sasniedza vēsturisko maksimumu (990 tūkstoši km²). "Deulina pārmācība" oficiāli noteica prasību pret krievu troni no Polijas karaļa un Lietuvas princiem. Attiecībā uz Krieviju pārtrauktās vienošanās parakstīšana, no pirmā acu uzmetiena, izskatījās ārkārtīgi nerentabla. Tomēr, pateicoties karadarbības ar Polijas un Lietuvas armiju pārtraukšanai, šai mieram, kas bija vajadzīgs pēc neveiksmēm, bija ieradušies valstī. Dažus gadus vēlāk, pulcējot spēku, Krievija pārkāpa pārtraukuma noteikumus, uzsākot Smoļenskas karu. Tā rezultātā Vladislavs pilnīgi atteicās pieprasīt tronu. Visbeidzot, Krievija varēja atjaunot savus teritoriālos zaudējumus tikai Krievijas un Polijas kara laikā 1654-1667.